La Vie en Rose (oriģinālteksts: La Môme, angliskais nosaukums: La Vie En Rose) ir 2007. gada franču biogrāfiska filma.
Tajā atainota šansona dziedātājas Edītes Piafas dzīve. Tā tika iekļauta 57. Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā. Galvenās lomas atveidotāja Mariona Kotijāra (Marion Cotillard) saņēma balvu kā labākā aktrise 33. “Cēzara” balvas pasniegšanas ceremonijā un balvu kā labākā aktrise 80. “Oskara” balvas pasniegšanas ceremonijā.
Filmā atainota Piafas dzīve, kura uzauga bordelī un uz ielas tika izlolota par dziedātāju.
Viņa veidoja karjeru, bet nebija apveltīta ar mīlestību, kas mijās ar vairākām simboliskām epizodēm. ...No Vikipēdijas.
Filmu ar tādu pašu nosaukumu pašlaik pārraida NHK BS.
Šo filmu es, šķiet, reiz sen atpakaļ biju skatījusies, bet, šķiet, ka to neskatījos visu, varbūt tāpēc, ka saturs bija pārāk traģisks.
Šodien es sāku skatīties to gandrīz no sākuma.
Tā bija pirmā reize, kad redzēju trešo daļu par viņas audzināšanu.
Es reaģēju uz Edītes Piafas dziedātājas balsi tā, it kā viņa būtu dziedāt dzimusī dziedātāja.
Kad pirmo reizi dzirdēju viņas balsi, es domāju, ka viņa ir dziedātāja, kuru šansona pasaulē nekad vairs neredzēs.
Es par viņu zināju tikai gabaliņus.
Starp tiem es zināju, ka viņas mīlestība pret bokseri Marselu bija patiesa.
Protams, es zināju arī to, ka viņš bija gājis bojā aviokatastrofā.
Kādu dienu nolēmu viņas dziedošo balsi iekļaut savas fotogrāfiju kolekcijas fonā.
Un šodien ir Jaungada vakars.
Pirms kāda laika, kārtojot un pētot fotogrāfijas, es saskāros ar 2014. gada 20. marta fotogrāfiju kolekciju.
Biju par to pavisam aizmirsis, bet tajā dienā es pirmo reizi pēc Tohoku zemestrīces apmeklēju savu dzimto pilsētu.
Pansionāts, kurā dzīvoja mana māte, bija izturīga trīsstāvu dzelzsbetona ēka, kas palika neskarta lielās zemestrīces laikā.
Tomēr manu māti, kas dzīvoja pirmajā stāvā, cunami aizskaloja un viņa neizdzīvoja.
Ēka pēc cunami trieciena palika tāda, kāda tā bija, un tika pamesta.
Radinieks, kurš mani izrādīja, pirms dažiem gadiem pēkšņi nomira, lai gan bija vēl jauns.
Iespējams, tas bija tāpēc, ka es redzēju šo fotogrāfiju.
Visur šajā filmā jūtamas sēras.
Tas ir vēl viens piemērs tam, kā ģēnijs pazīst ģēniju un labākie pazīst labākos.
Es nonācu līdz šai vecpuiša dzīvei, pat negribēdams to, bet kā uzņēmējs tikai 10 gadu laikā, kad biju labākajos gados, Japānas valdībai nodokļos samaksāju vairāk nekā 17 miljardus jenu.
No Ziemassvētkiem līdz gada beigām man nepatika atrasties Japānā kā brīvam cilvēkam, tāpēc šajā laikā katru gadu apmeklēju Havaju salas un pavadīju laiku, spēlējot golfu un peldoties.
Kā jau minēju, piemēram, pie bāra Ritz Carlton viesnīcā Maui salā Mišela Kvan, kas sēdēja pie galdiņa aiz manis, veltīja man ļoti karstu skatienu.
Šogad es nolēmu nepirkt ne Osechi, ne citus ēdienus.
Galu galā tāpēc, ka tas nav garšīgs.
Ēdiens ir vislabākais, kad tas ir svaigi gatavots.
Es domāju rezervēt pusdienas 1. janvārī ķīniešu restorānā, kas atrodas viesnīcā, kurā esmu ieradusies, bet mans labais draugs ir apmierināts tikai ar grāmatu un par ēdienu ne īpaši interesējas.
Tāpēc, pat ja mēs paēdīsim salīdzinoši dārgu maltīti, tas neko nelīdzēs.
Toreiz es pirmo reizi gandrīz pusgada laikā apmeklēju Higašijamu.
Pirmo reizi pēc ilgāka laika es vēlējos nofotografēt Kōdai-ji templi.
Kad nolēmu doties mājās caur Gion Šidžo, man uzreiz ienāca prātā risinājums.
Tā ir vieta, kur avarē Marsēla lidmašīna.
Lidmašīnā atradās arī Ginette Neveu, superģeniālā vijolniece, kas bija uzstājusies pirms Natsuho, Francijā dzimušā brīnumbērna, un viņas brālis pianists.
Neveu ir patiesi izcila, bet pēc tam, kad pagājušajā vakarā dzirdēju Muratas Natsuho kundzi spēlējam, man radās doma.
Natsuho ir kā pianists Mikelandželo, izcilākais vijolnieks vēsturē, kuru nevar salīdzināt ne ar vienu citu...
Edith Piaf - Non, je ne regrette rien (Audio officiel)
Edith Piaf - La vie en rose (Audio officiel)
